Tāpat kā Šveicē ražotais rokas pulkstenis, arī telefona ekrāns rādīja precīzi 7.23 no rīta. Saule nesen kā bija pacēlusies virs horizonta, nešaubīgi liecinot par to, ka šī būs tipiska augusta izskaņas diena – no rīta drēgna un ar rasu, kura īsti neatkāpsies līdz pat pusdienlaikam, kad saule būs uzkarsusi tik ļoti, ka būs grūti noticēt tam, ka augusts ir vasaras noslēdzošais mēnesis.
Uz virtuves galda atvērtā veidā stāvēja Remarka grāmatas “Trīs draugi” 1979. gada izdevums vācu valodā ar automašīnu fotogrāfijām uz vāka, nodaļā, kur grāmatas galvenais varonis uzsāk ceļu uz sanatoriju Šveices Alpos, lai apciemotu mīļoto sievieti. Blakus grāmatai eleganti askētiskā espresso krūzē kūpēja nupat pagatavota “Go-Classic” kafija.
Pie galda apsēdies, Viņš paņēma vienā rokā espresso krūzi un otrā rokā grāmatu, lai turpinātu izdzīvot Remarka romāna piedzīvojumus, jau reizi trešo vismaz. Tieši tik reizes grāmatu “Trīs draugi” viņš bija pārlasījis. Tomēr neko ilgi viņam neizdevās iegremdēties Remarka radītajā pasaulē, jo lasot par došanos ceļā uz gleznaino Šveici, Mārim atausa spēcīgi patīkamas atmiņas par to kā reiz viņš pats, savā “Porsche 356” markas automašīnā devās neaizmirstamā ceļojumā caur Šveices kalnu pārejām. Lai izbaudītu elpu aizraujošus skatus, lai izjustu automašīnas motora spēku un galu galā – lai iepazītu sevi, līkumojot vietām ļoti šaurajos kalnu serpentīnos.
Jau izsenis mēdz teikt, ka kalnos ir kaut kas dievišķs – pirms cilvēks bija radījis iespēju lidot, kalni bija vienīgais veids kā fiziski iespējami tuvu nonākt pie debesīm – dievu mitekļa. Šī doma Viņu, vērojot espresso krāsu spēles krūzē, aizveda līdz domai par to, ka kafiju nereti uzskata par dievu dzērienu – arī tāpēc, ka mūžsena leģenda vēsta par to, ka mūki no Etiopijas dusmās par kafijas pupiņu rūgtumu, metuši tās ugunī, tomēr pēc mirkļa sajutuši brīnišķīgu, teju dievišķu aromātu, pārvēršot grauzdētās pupiņas dzērienā, mūki palikuši nomodā visu nakti un uzskatījuši to par dievu dāvanu.
Šī leģenda Viņu allaž ir sajūsminājusi, jo pagājuši vairāki gadu tūkstoši, bet kafija joprojām palīdz cilvēkiem palikt nomodā – no rītiem, kad vajag aizgaiņāt prom pēdējās miega paliekas un iegūt startu jaunai dienai; pēcpusdienā, kad sāk aptrūkties enerģijas esot ceļā, vai vakaros, kad jāpabeidz kāds iekavēts darbs, bet miegs jau kļūst nepieklājīgi uzmācīgs.
Iemalkojot pēdējo espresso malku, viņš tomēr kārtējo reizi pārliecinās, ka kafija, pirmām kārtā, ir baudījums, kas var sniegt neaizmirstamu pieredzi. Kā toreiz, kad Viņš “Klausen pass” kalnu pārejas viesnīcā nobaudīja kafiju ar skatu pār Alpiem. Tajā brīdī, skatoties uz saules apmirdzēto “Porsche” auto un izjūtot visu pasaules brīvību sev pie kājām, Māri pirmo reizi piemeklēja doma, ka viņam gribētos kaut ko no šī visa sevis paša radītu. Tā kā kalnus cilvēkam radīt ir teju neiespējami, bet autobūves pasaulē izcilākās vietas jau ir aizņemtas, tad Viņa doma apstājās pie kafijas – kāpēc gan ne? Un it īpaši vēl, ja tajā ir iespējams apvienot viņa lielākās kaislības – kalnu pārbraucienus, retro automašīnas un brīvības sajūtu. Un tieši to viņš arī izdarīja – radīja savu kafiju, trīs unikālas garšas, nosauktas par godu Šveices kalnu pārejām, kā atmiņu albumu sava laika ceļojumam, iepakojuma dizainu radot tādu, kas nešaubīgi liecina par mīlestību pret autobūves klasiku.
No šī spilgtā atmiņu ceļojuma Viņu iztraucē telefona īsziņas signāls. Pulkstenis rāda 7.45 un ekrānā nomirgo “Laižam dzīvē?” paziņojums, un Viņš zina, ka viņu dienas gaitās nepievils nedz nupat izdzertais, paša radītais espresso, nedz uzticamais auto. Savukārt Remarks, tas gan, miera vējos, pagaidīs vakaru, kad dienas noslēgumā ar kafijas krūzi rokā Viņš varēs turpināt pārlasīt vienu no brīnišķīgājiem literatūras klasikas darbiem.
